Ikvienai lietai šajā pasaulē ir kāds izskaidrojums, tā radīta tieši tur, tieši tādā vietā un laikā, kādā tai paredzēts būt un eksistēt. Tā ir ne tikai ar priekšmetiem, vietām un lietām, bet arī ar cilvēkiem. Ikvienas lietas būtība pasaulē ir sniegt apkārtējiem no tās kādu labumu, atvieglot sadzīvi vai tieši to padarīt neatkārtojamu un savādāku, vienvārdsakot, kļūt par daļu no mums. Ikvienas vietas būtība ir ļaut sevī rast mieru, patvērumu un garīgo līdzsvaru vai vienkārši ļaut mums tur uzturēties un dzīvot, ne tikai eksistēt. Cilvēki – tie esam mēs, neatkārtojamas būtnes (ne vienmēr pozitīvi neatkārtojamas), bieži vien neapdomīgas un neizlēmīgas, kas tā vien izaicina ne vien viens otru, bet arī apkārtējo vidi un pasauli ap mums. Tieši mūsu rokās ir pasaules burvības turpināšana nākamajām paaudzēm, vai tieši pretēji, tās pagrimuma veidošana un degradācija. Ir taču senatnē bijušas zināmas tik daudz vietas, par kurām šobrīd vēsta vien mīti un leģendas, bet mēs tā vien vēlētos tās ieraudzīt pašu acīm un par to stāstīt saviem bērniem un mazmazbērniem no pašu pieredzes, ne vien no izlasītās literatūras, kura tā vien atšķiras katrā grāmatā un ar katru nākamo lapaspusi gribas tai ticēt arvien mazāk. …
