Šajā darbā aplūkota padomju tiesību sistēmas uzspiešana Latvijā pirmajā padomju okupācijas periodā (1940–1941). Tiek analizēti okupācijas varas politiskie mērķi, tiesību uzspiešanas mehānismi, kā arī konkrētie soļi – no Latvijas Satversmes darbības apturēšanas un Saeimas likvidēšanas līdz padomju tiesību aktu ieviešanai. Darbā īpaša uzmanība pievērsta tam, kā šī piespiedu pārveide deformēja Latvijas tiesību sistēmu, likvidēja neatkarīgu tiesu varu un radīja sabiedrībā bailes un neuzticēšanos.
Tiek analizētas ne tikai juridiskās, bet arī sociālās un psiholoģiskās sekas – elites iznīcināšana, sabiedrības kolektīvo baiļu kultūra un īpašuma tiesību aizsardzības likvidēšana. Darbs parāda, ka padomju tiesību uzspiešana nebija īslaicīga epizode, bet gan ilgtermiņā deformēja Latvijas tiesību kultūru, radot sekas, kas saglabājās arī pēc Otrā pasaules kara. Noslēgumā tiek uzsvērts starptautiskais aspekts – Rietumvalstu konsekventā Latvijas okupācijas neatzīšanas politika nodrošināja Latvijas Republikas tiesisko kontinuitāti, kas bija būtiska neatkarības atjaunošanas priekšnoteikums 1990. gadā.
Darbs veidots kā plaša analīze vienveida prozas formā, aptverot juridisko, politisko un sociālo dimensiju. Tā mērķis ir parādīt, kā padomju tiesību uzspiešana kļuva par vienu no smagākajām Latvijas valstiskuma un tiesiskuma krīzēm.
