Kā atzīmē J.Bojārs, jūras tiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē starptautiskās attiecības, kuras rodas jūras izmantošanas gaitā, respektīvi, jūras izplatījuma tiesisko režīmu. Cilvēce savas attīstības gaitā jūru un okeānu apguva, pakāpeniski palplašinot tajā savu darbības sfēru. Sākotnēji jūras tiesības uz paražu tiesību pamata regulēja kuģniecības, vēlāk – jūras kara, mazāk – zvejniecības tiesības, bet vēlāk arī jūras dibena resursu ieguvi un līdz ar kara tehnikas attīstību jūras tiesības sāka reglamentēt arī sarežģītus ar bruņojuma izvietojumu saistītus jautājumus1.
M.Lejnieks norāda, ka vēsturiski kuģošanas tiesības ir attīstījušās dažādos laika posmos dažādos reģionos, pārņemot katrā nākošajā attīstības posmā iepriekšējā reģionālā posma pieredzi. Uz šīs pieredzes pamata, bagātinoties ar daudzu valstu tiesību sistēmu ietekmi, pēc unifikācijas procesa, kurš turpinās vēl joprojām, kuģošanas tiesības ir kļuvušas patiesi internacionālas, iegūstot arvien vairāk unificētu raksturu. Kuģošanas tiesību attīstību autors nosacīti iedala piecos posmos:
1. līdz X gs.;
2. no X gs. līdz 1360.gadam;
3. no 1360.līdz XVI - XVII gs.;
4. no XVI - XVII gs. līdz XIX gs. beigām XX gs. sākumam;
5. no XX gs. sākuma līdz mūsdienām.
Pirmais vēsturei zināmais tiesību normu apkopojums, kurš saturēja arī kuģošanas tiesību normas bija Hamurapi Babilonijas kodekss, kura izcelšanās tiek datēta starp XX un XVI gs.pr.Kr. Turmākā kuģošanas tiesību vēsturiskā attīstība saistāma ar Vidusjūras reģionu, kurā senākie kuģošanas tiesību avoti tiek attiecināti uz Krētas salas civilizāciju.…
