-
Valsts tiesības uz pašaizsardzību kiberuzbrukuma gadījumā
Research Papers18 Computers, Consumer Electronics, Law, Government
2011 - 2015 years
Nobeigums
Neskatoties uz to, ka kibervide un IT produkti stāda priekšā jaunus izaicinājumus, tostarp arī pamatjautājumos, piemēram, kā bija norādīts, jautājumā par suverenitātes piemērošanu un valstis, kā leģitīmo regulēšanas avotu, izskatās, ka no interneta vides ateritoriālitāte ir brīžiem pārspīlēta, un izskatās, ka ir pieejami teorētiskie līdzekļi, kuri ļauj analizēt un risināt arī starptautisko publisko tiesību problēmas kibertelpā. Viena no tādām problēmām ir valsts tiesības uz pašaizsardzību kibertelpās, kur ir nepieciešams gan ņemt vērā kibertelpas īpašo dabu, bet arī nedrīkst ignorēt esošo starptautisko tiesību teoriju un praksi. Jānorāda arī, ka pretēji teicienam, ka ģenerāli gatavojas pagātnes kariem, starptautiskās tiesības izmantojot arī filozofijas atzinumus taisnīga kara teorijas tradīcijas ietvaros, var mēģināt paredzēt un novērst arī nākotnes karus.
…
Jau ievērojamais kara teorētiķis Karls fon Klauzevics norādīja, ka „karš ir vardarbības akts ar mērķi piespiest pretinieku izpildīt mūsu gribu” un arī „Karš ir nekas cits, kā paplašināta divkauja” . Tāpēc ir skaidrs, ka, runājot par karu, prātā var nākt kara lauku ainas, kur divas armijas ar saviem karogiem piedalās cildenā cīņā. Bet raugoties uz mūsdienu reālijām kļūst skaidrs, ka šāds uzskats ir pārāk vienkāršots. Mūsdienu pasaulē ir vērojamas divas, pirmajā acu uzmetienā pretējas, tendences: vienā tiek runāts par kara ierobežošanu vai vismaz par kara ierobežošanas nepieciešamību tiesībās gan starptautiskajā līmenī, gan arī nacionālā līmenī tiek runāts par konfliktu miermīlīgu risināšanu un vardarbības nepieļaujamību. No citas puses, pēdējos gados lielākās lielvalstis nemitīgi palielinājušas savus izdevumus militārajām vajadzībām. No 1998. gada līdz 2012. gada, saskaņā ar Stokholmas starptautiskā miera pētījumu institūta datiem izdevumi militārajām vajadzībām auga visu laiku. Pat neskatoties uz mieru Rietumeiropā - gan Eiropas kontinentā, gan arī tā tuvumā - karš ir gandrīz ikdienas realitāte. Kari pret terorismu, intervences un citas militāras aktivitātes joprojām atrodas mūsdienu politikas avanscēnā. Kā norāda Martins van Krevelds, tāpat kā Otrā pasaules kara beigās, aptuveni 80 % no pasaules militāra potenciāla atrodas ļoti nelielā industriāli attīstīto valstu rokās. Bet tas nenozīmē, ka šīs valstis spēj panākt savu interešu īstenošanu ar sava militāra spēka palīdzību: kā norāda jau minētais van Krevelds, pārfrazējot Marksu un Engelsu: Rēgs klīst pa ģenerālštābiem un aizsardzību ministriju gaiteņiem - militārā nespēka un pat nevajadzības rēgs. Pēdējie divdesmit gadi parādīja, ka šīs attīstītās valstis nespēj aizsargāt savus iedzīvotājus pat no nelieliem draudiem. Un attiecīgi mūsdienu kara lauks izskatās savādāk, nekā tas bija fon Klauzevica laikmetā vai pat Otrā pasaules kara laikā. Līdz ar to nepieciešams saprast, ar ko karā notiekošā vardarbība atšķiras no citiem politiskiem konfliktiem un vardarbības izpausmēm.
