Kā agrāk tā arī tagad dažās valstīs tiek praktizēta eitanāzija, bet ne visās valstīs tā ir atļauta ar likumu. Piemēram, Latvijā eitanāzija ir aizliegta, bet dažās slimnīcās to praktizē, bet slepus. Cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, bet ja tā dzīvība viņam sagādā tikai sāpes un apgrūtina ne tikai viņu pašu, bet arī viņa radus? Kas ir labāk dzīvot mocībās un katru dienu uzsākt ar vārdiem, kuri izsaka savu nepatiku pret dzīvi un vēlēšanos mirt ātrāk lai nemocītos? Šajā gadījumā cilvektiesības atkal ir ierobežotas. Protams, ir jācīnās par savu dzīvību līdz pēdējam, un ir ļoti skumji, ja kāds cilvēks mirst, bet pirmais pants bilst par to, ka katram ir tiesības dzīvot un var teikt tās jau nav kā tiesības, bet kā likums un no vienas puses sods. …
