-
Vīnes konvencijas privilēģiju un imunitāšu salīdzinājums
Nr. | Chapter | Page. |
Ievads | 2 | |
1. | Diplomātisko un konsulāro darbību reglamentācijas nepieciešamība | 3 |
2. | Vīnes konvencijas par diplomātiskajiem sakariem un Vīnes konvencijas par konsulārajiem sakariem rašanās | 4 |
3. | Diplomātu un konsulu privilēģijas un imunitātes un to nepieciešamība | 4 |
4. | Vīnes Konvencijas (par diplomātiskajiem un konsulārajiem sakariem): privilēģiju un imunitāšu salīdzinājums | 5 |
Secinājumi | 10 | |
Izmantotā literatūra | 12 |
Secinājumi
Līdz 19.gadsimta sākumam katrā Eiropas valstī bija sava diplomātiskā sistēma, kas apgrūtināja veiksmīgi veidot draudzīgas starpvalstu attiecības. Mūsdienās šāda prakse vairs nav iedomājama, jo veiksmīga diplomātija nozīmē ne tikai kādu atsevišķu cilvēku, bet gan valsts labklājību. Tādēļ ir svarīgi ievērot pieņemtās normas, jo jebkura novirzīšanās no tām netiek palaista garām nepamanīta, un tas pat var izraisīt konfliktu.
Secinu, ka Vīnes Konvencija par diplomātiskajiem sakariem ir noteikumu un procedūru kopa, kas regulē valstu komunikācijas realizēšanas kārtību. Un tas palīdz mūsdienās starpvalstu attiecības veidot mierīgā atmosfērā. Turklāt, pieaugot starptautisko attiecību intensitātei, valsts līmeņa jautājumi arvien vairāk tiek risināti daudz augstākā līmenī, vadoties pēc starptautiski atzītām normām.
Šeit lielu lomu spēlē diplomāti un konsuli, kuri ir veiksmīgas diplomātijas veicinātāji. Un lai viņi spētu to izdarīt, viņiem ir piešķirtas īpašas privilēģijas un imunitātes.
Jāsecina, ka diplomātiskās privilēģijas un imunitātes ļauj diplomātam veikt savas funkcijas, neatkarīgi no citas valsts varas ietekmes. Taču „imunitātes nenozīmē pastāvīgu atbrīvošanu no kāda likuma pildīšanas, bet piešķir aizsardzību no atbildības.” Privilēģijas nozīmē pastāvīgu atbrīvošanu no vietējo likumu pildīšanas, piemēram, nodokļu maksāšanas.
…
Vīnes Konvencijas (par diplomātiskajiem un konsulārajiem sakariem): privilēģiju un imunitāšu salīdzinājums Domājams, ka jau tad, kad divi seno kultūru cilšu pārstāvji spēja satikties viens ar otru, nenogalinot kādu vai neizraisot kārtējo karu, starp viņiem radās attiecības, ko regulēja kādi noteikumi (tabu). Laika gaitā katrā ciltī tika izvirzīts cilvēks, kurš regulētu attiecības un konfliktus ar pārējām ciltīm. Tie bija pirmie diplomāti. Lai viņi spētu savstarpēji sazināties bez fiziska spēka pielietošanas, nācās radīt kādus noteikumus, kurus ievērotu visi. Nozīmīgs attīstības punkts diplomātijas sistēmā bija 1961.gads, kad tika izveidota Vīnes konvencija par diplomātiskajiem sakariem un 2 gadus vēlāk – Vīnes konvencija par konsulārajiem sakariem, kas būtībā apvienoja „.. agrākajos gadu tūkstošos un gadsimtos valdniekiem, valdību vadītājiem, viņu sūtņiem piešķirtajām tiesībām, baudītās imunitātes un pildāmajiem pienākumiem ir veidojies kā starptautiskās paražu tiesības un starptautiskās pieklājības normas.”1