Vara ir viens no pamatjēdzieniem, kuru aplūko mūsdienu filosofija. Raksturīgi, ka tās izpratne laika gaita ir pilnīgi mainījusies. Līdz pat 20.gadsimtam jautājums par varu nebija filosofijas uzmanības centrā (izņemot Makjavelli, Hobsu, Ruso un dažus citus filosofus). Situācija ir līdzīga kā ar valodu, ķermeni, bezapzināto – arī šie koncepti klasiskajā filosofijā nebija aktuāli, bet mūsdienu filosofija veido pārdomu dziļāko pamatu. Tradicionālais socioloģiskais un politiskais traktējums mūsdienu filosofijā tiek pārveidots un paplašināts, varas attiecības no sociālām un politiskām attiecībām kļūst par cilvēka eksistences raksturojumu. Tāpēc varas tēma ienāk filosofijā.
Lai izprastu pavērsienu, kāds vara interpretācijas saskatāms postklasiskajā filosofija, vispirms jāaplūko tradicionālais varas izpratnes modelis. Kopš Platona un Aristoteļa pastāv tradīcija varu izprast kā attiecības: valdīt – pakļauties. Subjekts, kam pieder vara (karaļvalsts, gubernators, uzņēmuma vadītājs utt.), ar noteiktu sociālu, ekonomisku, tiesisko, psiholoģisku paņēmienu kopumu ietekmē padotos, kas izpilda objekta lomu (karaļvalsts iedzīvotāji, uzņēmuma darbinieki utt.) un liek tiem pakļauties. Attiecības valdīt – pakļauties tiek izprastas kā “ejošās no augšas uz lēju”, jo varas subjekts savu gribu novada līdz izpildītājam, kam realizē tas, ko no viņa vēlas. Socioloģijas mācību grāmatā par varu teikts: ”Vara ir indivīda vai grupas iespēja ar piespiešanu vai bez tās ietekmēt citu cilvēku idejas un rīcību.…
