Mūsdienās par laika posmu līdz 13.gs. fragmentāras, nesistematizētas ziņas par paražu tiesību normām senajiem baltiem un līviem var gūt no dažāda veida vēstures avotiem, kā, piemēram, no miera un pārdošanas līgumiem, kurus slēdza Svētais krēsls, Rīgas arhibīskaps, Zobenbrāļu un Livonijas ordenis, kā arī Rīgas rāte. no vācu iekarotāju pierakstītām un grozītām vietējām zemnieku tiesību paražām. Kā arī no stāstošiem vēstures avotiem, labs piemērs – Latviešu Indriķa hronikas un Vecākās Livonijas atskaņu hronikas, un visbeidzot arī no baltu un latviešu senākajā folklorā sniegtajām ziņām par tiesību paražām, un tieši dēļ šiem vēstures avotiem, dēļ šiem cilvēkiem, kas parūpējās par mūsdienu cilvēku attīstību, mēs spējam iegūt aptuvenu priekšstatu par tām tiesību normām, kas regulēja baltu un līvu sabiedrības dzīvi pirms vācu krustnešu ierašanās Latvijas teritorijā. Senie balti un lībieši dzīvoja pēc paražu tiesībām, bet tās netika pierakstītas līdz pat 13.gs. Līdz tam laikam tās patstāvēja mutvārdu formā, balstījās uz atmiņu un tālāknodošanu pēcnācējiem.…
