Kā gan īsti ir ar autortiesībām? Kā tad labā tās darbojas? Viss ir pūkainā, rozā mākonī tērpts, vai tomēr valda arī otrā, tumšā, puse? Vai tiešām viss ir tik skaisti un rožaini? Vai tiešām autortiesības palīdz autoram? Varbūt tieši autortiesības ir tās, kas ieģērbušās aitādas ādā, bet, patiesībā, zem tās mīt vilks. Skatoties un pētot autortiesību vēsturi, parādās minējumi, ka autortiesības nemaz ar nedarbojas autora labā, bet gan autortiesības izdevēji izdomāja tās tikai priekš tam, lai noslēptu savas biznesa intereses, pēc tam, kad viņiem atņēma uz cenzūru balstītās monopoltiesības. Kad viņi atklāja, ka šis paņēmiens strādā, viņi turpināja nostiprināt šīs tiesības arvien vairāk un vairāk [2]. Un tas darbojas arī šodien, arī šobrīd un tieši tagad. Katrreiz, kad ASV kongress paplašina autortiesību pielietojumu, tas ir izdevēju industrijas interesēs [2].
Cik banāli – kas radīts, lai aizsargātu, patiesībā ir lai iznīcinātu. Un varbūt nav nemaz tik slikti, ka kādreiz mēs tomēr nelegāli, ko lietojam vai darām, jo tā dara visi, pat šīs tik šķietami drošās un šķīstās autortiesības. …
Bet ko tad īsti nozīmē autortiesības, kādas tās ir un ko tās dara? Var ilgi un plaši prātot, bet gudrāk ir ieskatīties, kur viss ir iegravēts (lai gan ne uz mūžiem un tiek labots). Ieskatīsimies likumu pasaulē. Autortiesību principi vēsta, ka ”autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts” [3]. Jeb mana vasaļa vasalis nav mans vasalis. ”Autortiesības attiecināmas uz literāriem, zinātnes, mākslas (..), arī nepabeigtiem darbiem, neatkarīgi no darba uzdevuma un vērtības, izpausmes formas vai veida. Autortiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana”[3]. Ar to varētu pietikt, lai sapratu, ka visu pirms vajag ielūkoties vietā, kur saeima ir pieņēmusi un valsts prezidents izsludinājis attiecīgos likumus jeb www.likumi.lv. Ikvienam taču ir tiesības zināt savas tiesības, vai ne tā [4]?
