Sociālā politika – politikas sfēra, kuras priekšmets ir iedzīvotāju visa sabiedriskā atražošanās kopumā: līdzdalība ražošanā un sadalē, materiālais un garīgais patēriņš, darba un sadzīves apstākļi, iztikas nodrošinātība darba nespējas vai trūkuma gadījumos, garīgā potenciāla atjaunošanās, iedzīvotāju veselības un ilga mūža nodrošināšana, visu sabiedriskās atražošanās komponentu stabilitāte un progress. Sociāla valsts ir tāda valsts, kas uzņemas atbildību par to, lai tirgus ekonomikas apstākļos tās pilsoņi dzīvotu labklājībā.
Sociālās politikas iespējas ir cieši saistītas ar valsts ekonomisko un finansiālo situāciju. Izlemjot palielināt pabalstus, politiķiem jābūt drošiem, ka valsts tos varēs izmaksāt. Taču starp sociālo un ekonomisko politiku ir arī atgriezenisks sakars. Sociālā politika izšķiroši ietekmē darba ražīgumu, nodarbināto atdevi, ekonomiskās politikas realizēšanas intelektuālo, morālo un ekonomisko vidi.
Tā kā sociālās grupas ir galvenie politikas subjekti, tad sociālā politika ir politikas kopumā un jebkuras politikas nozares svarīgākā sastāvdaļa. Sociālās politikas priekšmets ir sociālo grupu eksistence un tās izmaiņas, kas ietekmējams ar dažādiem sabiedriskajiem procesiem: ražošanu, sadali, migrāciju, izglītību, kultūras attīstību, veselības aprūpi un dabas aizsardzību.
Sociālā politika pēc savas ievirzes un rezultātiem var būt sabiedrības kopumā un katras konkrētas sociālās grupas pastāvēšanu saglabājoša (konservējoša), attīstoša vai arī nomācoša, pat iznīcinoša.…
Eseja ir par sociālo politiku Latvijā un ieskats triju pasaules valstu sociālajās sistēmās.
