Mūsdienās, ejot pa pilsētu, aizvien retāk un retāk varam ieraudzīt kokus. Tie pamazām izzūd no ielu malām, zaļus skvērus varam saskatīt vairs tikai retumis – parkos un apstādījumos. Kādēļ tā notiek? Cilvēki uzskata par vienkāršāku nozāģēt koku, izcirst krūmu lai ierīkotu autostāvvietu, uzbūvētu dzīvojamo vai biroja ēku, lai iekārtotu kafejnīcu, veikalu, salonu... Viņi izvēlas vieglāko ceļu – iznīcināt, nevis rast risinājumu, palauzot galvu. Taču tas, kas vakar nocirsts, neataugs ne rīt, ne pēc nedēļas, ne arīdzan pēc gada...
Bet kādēļ gan mums vispār tādi koki ir vajadzīgi? Koks ir dzīvības, diženuma simbols. Tam piemīt kā mitoloģiska, tā arī bioloģiska nozīme. Koku lapas savāc pilsētā tik plaši sastopamos putekļus, ražo skābekli, dod veldzējošu patvērumu tveicīgās dienās, sniedz cilvēkiem garīgo enerģiju, ko pauž koka varenums un nemainība. Padomājiet taču – kā cilvēks, kura mūžs ir vien sīka daļiņa, salīdzinot ar šo diženumu, drīkst niecīgā laika sprīdī iznīcināt ko tādu, kas varbūt audzis pat pus gadu tūkstoti!…
