Ārsti un sociālie darbinieki nedrīkst būt tik vieglprātīgi un paļauties uz to, ka, ja cilvēkam vajadzēs – viņš paprasīs. To pat varētu saukt par klaju vienaldzību.
Iepriekš aprakstītais atgadījums tad būtu tas īstais piemērs, kurā vajadzēja sniegt tieši sociālo palīdzību – mantisko pabalstu – lai piešķirtu ratiņkrēslu sirmgalvei, kas nespēj staigāt un sociālo pakalpojumu abiem sirmgalvjiem – sociālo aprūpi mājās – jo abiem pensionāriem ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi gan vecuma, gan funkcionālo traucējumu dēļ.
Lai novērstu šādus gadījumus un panāktu to, ka ne tikai teorētiski, bet arī praktiski tiek īstenota sociālā palīdzība cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama, arī gadījumos, kad pašiem cilvēkiem šķiet, ka tā viņiem nav vajadzīga. Tātad, būtu nepieciešams, lai ģimenes ārsti un ārsti, kas strādā slimnīcās sadarbotos ar sociālajiem dienestiem un sniegtu ziņas par vientuļiem cilvēkiem, kuriem ir kādi funkcionāli traucējumi. Izrakstot pacientu no slimnīcas, ja tas ir aprūpējams un guļošs, ārstiem noteikti būtu jānodod šādas ziņas gan pacienta ģimenes ārstam, gan sociālajiem dienestiem, un galvenais - jārunā ar pašu pacientu, jāiedrošina, ka tā būs labāk viņam pašam. …
