Privātā un publiskā testamenta salīdzinājums

Izvēloties rakstīt savu darbu par Civiltiesību jomā par Privātajiem un Publisko testamentu formu salīdzināšanu.
Savas tēmas izvēli pamatoju ar individuālo interesi izprast, kā šīs testamentārās formas darbojas, kas tām kopīgs un kas tām atšķirīgs.
Sava darba sagatavošanā izmantoju vēsturisko izziņas metodi, tā tika pielietota sastādot nodaļu par testamenta jēdzienu, kā arī izmantoju nedaudz modelēšanas metodi aprakstot situācijas, kuras varētu rasties izpildot vai neizpildot vienu vai otru likumā noteikto normu.
Izmantoju arī gramatiskās un sistemātiskās interpretācijas metodes, to pamatus, lai spētu izprast likuma normas par kurām arī esmu savā darbā runājusi un bez kurām šīs darbs nevarētu būt uzrakstīts.
Darbs sastāv no trim pamatblokiem, kurus veido:
1.Testamenta jēdzieniskā izpratne
2.Salīdzinājums starp Publisko un Privāto testamentu formām
3.Tiesas spriedums
Pirmais informācijas bloks veic iepazīstināšanas procesu, lai turpinot iepazīties ar darbu nerastos jēdzieniskā nesaprašana, lai visi darbā sastopamie jēdzienu taptu skaidri iepazīstoties ar šo nodaļu.
Otrais informācijas bloks ir uzskatāms par pamatu darbam, jo ietver sevī pamatinformāciju, tādejādi atklājot pašu tēmu.
Trešā nodaļa ir uzskatāma par turpinājumu otrajai un parāda tiesas spriedumu mantojumlietās, kur tika sastādīts Privātas formas testaments.
Darbā tika izmantoti arī saīsinātie apzīmējumi:
Latvijas Republika turpmāk – LR
Civillikums turpmāk – CL
“Testaments (lat. Testamentum) ir vienpusīgs formāls akts, ko kāda persona taisa savam nāves gadījumam par savu mantu”1. Tātad testaments ir tās tiesību akts, kuru katra persona var sagatavot par savu kustamo un nekustamo mantu.
Testaments, kā tiesība ir nākusi no Romiešu tiesībām, kur par galveno testamentu sastādošo tika uzskatīts mantinieka iecelšana, praktiski runājot testamenta galvenā funkcija ir iecelt mantinieku testatora īpašumam. Romiešu tiesību pirmsākumos bija paredzēts iecelt tikai vienu mantinieku, ko iecēla testatoram uzstājoties tautas sapulcē un stādot tautai priekšā iespējamo mantinieku, kuru tauta apskatīja, iztaujāja un pēcāk balsoja par tā atbilstību būt par mantinieku, no šiem tiesību pirmsākumiem var noprast, ka testators savu mantu var novēlēt ne tikai savai ģimenei, “ar savu īpašumu testators sastādot testamentu rīkojas tikai un vienīgi pēc paša vēlmēm un izpratnes”2. …