Publisko un privāto tiesību dalījuma nepieciešamība.
Tiesību dalījums bija pazīstams jau senajā Romā, kur romiešu jurists Ulpiāns uzskatīja, ka publiskās tiesības ir tās, kuras nosaka attiecības ar Romas valsti, bet privātās attiecības tās, kuras piešķir labumu atsevišķu personu interesēm. Laika gaitā šī teorija attīstījās tālāk un dalīšanas kritēriji kļuv spēcīgāki un argumentētāki, tāpēc rezultātā izveidojās trīs norobežošanas teorijas, proti, pakļautības teorija, interešu teorija un subjektu teorija.1
Publiskās tiesības NAV jāatdala no privātajām tiesībām, jo:
Publiskās tiesības saturiski nav pilnīgas, tāpēc dažreiz tās ir nepieciešams aizvietot ar atbilstošu privāto tiesību regulējumu, tādējādi valsts pārvalde nekļūst privāttiesiska, bet paliek tādi pati, publiski tiesiska. Privātās tiesības šajā gadījumā dod publisko tiesību kvalitāti. Turklāt dažreiz pat publiskajos normatīvajos aktos parādās norādes uz kādu no piemērojamo privāto tiesību normu.…
