Tiesību vēsture ir pietiekami sena, taču tikai senajā Romā tiesības sāka dalīt privātajās (jus civilis) un publiskās (jus publicus). Zimīgi ir tas, ka romiešu tiesības, kuras bija ideāli sistematizētas un noslīpetas civīlajā jomā (ģimenes t., mantojuma t., lietu un saistību t.), maz skara publisko tiesību jomu. Ta bija pilnīgi atstāta valsts kompetencē. No publiskajām tiesībām jau tajā laikā pastavēja administrātīvās un krimināltiesības, tās lielā mērā bija atkarīgas no kārtēja Romas valdnieka rīkojuma un to zinatniskā izpēte vai apsridēšana netika pieļauta, jo imperators senajā Romā tika pielīdzināts Dievam.
Publisko tiesību nozare regulēja valsts un personas attiecības un tieši tās tiesiskās attiecības, kuras valstij likas īpaši nozīmīgas un svarīgas vai kaut kāda cita veidā skāra kopejo parvaldes iekartu.
Tieši krimināltiesības regulējaattiecības starp personu, kura izdarījusi noziedzigo nodarījumu un valsti.…
