1.Cilvēktiesību pirmsākumi un avoti.
Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem.
Kā izpaužas:
1) indivīda tiesības uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa brīvībās;
2) indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās sev kādu labumu;
3) indivīda tiesības pret valsti uz taisnīgu procedūru un viņa interešu vērā ņemšanu;
4) indivīda tiesības prasīt no valsts aizsardzību pret citiem indivīdiem.
Valsts atsevišķos gadījumos var cilvēktiesības ierobežot ar mērķi, ”lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību”
Cilvēktiesību normas lielā mērā cēlušās no paražu tiesībām, respektīvi, tās ir normatīvā veidā ietērpti jau sabiedrībā pastāvoši, nerakstīti likumi, kas nosaka cilvēka statusu, attiecības ar citiem cilvēkiem. Jau antīkajos reliģiskajos rakstos, Vēdās, Bībelē, Korānā, Konfūcija krājumos var atrast dažus cilvēktiesību principus, piemēram, vienlīdzība likuma priekšā, nevainīguma prezumpcija, taisnīga tiesa u. tml.…
