Cilvēka tiesību un brīvību juridiskais nostiprinājums 18.-19.gadsimtā

1. Cilvēka tiesību un brīvību jēdziens, īss attīstības vēstures izklāsts.
Juridisko terminu skaidrojošās vārdnīcas dod dažādus jēdziena skaidrojumus. 1998. gada redakcijā lasāms: „Cilvēktiesības – (angl. Human rights; fr. Droits de ` Homme; vāc. Menschenrechte) – cilvēkam, indivīdam, fiziskai personai, neatņemamas un pašpietiekamas pamattiesības un pamatbrīvības, kas izsaka pašcieņas, brīvības, taisnīguma un labklājības vajadzības un intereses attiecībās ar valsti, ar varu vispār. Tādas tiesības cilvēkam piemīt kopš dzimšanas.” Citā vārdnīcā sniegtais skaidrojums vēsta: „Cilvēktiesības – tiesības, kuras cilvēkam ir dotas no dabas, piedzimšanas (dabiskās tiesības); tiesības, kurām nav dabiski dota rakstura – indivīdi deleģē tās valstij, lai tā palīdzētu realizēt šīs tiesības. Piekritīsiet, samērā šaurs un neizteiksmīgs jēdziena skaidrojums. No tā varam secināt vien to, ka tiesības, kas mūsu izpratnē piemīt cilvēciskai būtnei, ir divu veidu – dabiskās jeb tādas, pie kuru rašanās cilvēks nav savas pūles pielicis, un mākslīgi radītās jeb tās, kuras cilvēki laika gaitā radījuši, balstoties uz konkrētā laika izpratni, individuālajām un sabiedriskajām vajadzībām, savām bailēm un centieniem novērst iespējamos apdraudējumus.
Antīkajā pasaulē vieni no pirmajiem, kas meklēja atbildes uz jautājumu par cilvēka iekšējo stāvokli un viņa kā indivīda pozīciju sabiedrībā, cilvēka brīvību un neatkarību laikā, kad apkārt valdošā nostāja nosliekusies uz varas apguvi un tās aktīvu izmantošanu, neskatoties ne uz ko, bija stoicisma un neoplatonisma ideju sludinātāji. Stoicisma aizsākumi meklējami Senajā Grieķijā, tomēr tā sekotāji drīz vien atradās arī Romas impērijā. Laikā, kad varas attiecības bija ārkārtīgi nepastāvīgs un mainīgs lielums, kad pastāvošās sabiedrības savstarpējās attiecības cilvēkiem nespēja nodrošināt stabilitāti un drošību, stoicisma filosofi mācīja, ka it viss slēpjas pašā cilvēkā neatkarīgi no apstākļiem, bet vienīgi filozofija var palīdzēt ieraudzīt dzīvi tās pareizajā gaismā un tā balstās uz pašas dabas radītajām likumsakarībām. Līdz ar to izpratnei par cilvēka tiesībām jārodas pašā cilvēkā, tai jābalstās uz labestības un harmonijas principiem, kas izslēgtu varas ļaunprātīgu izmantošanu.
…