Tādi Krimināllikumā paredzētie dzimumnoziegumi kā izvarošana (Krimināllikuma 159.pants), vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana (Krimināllikuma 160.pants), dzimumsakari ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu (Krimināllikuma 161.pants) un pavešana netiklībā (Krimināllikuma 162.pants) ir mazāk izplatīti salīdzinājumā ar noziedzīgajiem nodarījumiem pret īpašumu, personas dzīvību un veselību. Taču nenoliedzams ir fakts, ka tieši dzimumnoziegumu rezultātā cieš visvairāk bērnu un nepilngadīgo, un tieši šai mūsu sabiedrības daļai nodarītās vardarbības sekas ir visgraujošākās gan šo cietušo bērnu priekšstatos par pasauli, gan savas ģimenes dibināšanā un attiecībās ar savas ģimenes locekļiem.
Uzskatu, ka mūsu katra dzīvi vada un nosaka likumsakarības, un arī patreiz Latvijas sabiedrībā tik aktuālais un risinājumu prasošais jautājums par pedofīlijas (tieksme pēc seksuāla kontakta ar bērnu, kurš nav sasniedzis pubertitāti) izplatību, ir likumsakarīgs: jau laika posmā no 1994.- 1999.gada ik gadus reģistrēti ne mazāk kā 46 bērnu izvarošanas gadījumi. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka noziedzības stāvokli dzimumnoziegumu gadījumos statistiskie rādītāji uzrāda nepilnīgi, jo ne vienmēr cietušie griežas tiesībaizsardzības iestādēs ar ziņojumu par notikušo seksuālo vardarbību. No dažādu valstu statistikas datiem, ko apkopojusi sabiedriskā organizācija “Centrs pret vardarbību bērna un ģimenes atbalstam”, redzams, ka no katriem 30 seksuālās vardarbības gadījumiem valsts iestādēs tiek reģistrēts tikai viens gadījums. …
