Apkopojot augstākminēto, var secināt un atzīst, ka Latvijā vairāki sociālie principi pagaidām netiek ievēroti, tā pat ir vērojama pasīva un nekonsekventa valsts attieksme iedzīvotāju sociālo tiesību aizsardzībā. Latvijas sabiedrība tieši sociālajā jomā saskata nozīmīgākos cilvēktiesību pārkāpumus, kā piemēram, minimālās mēnešalgas apmēri nenodrošina pilnvērtīgas eksistences iespējas, tā pat nav nepieciešamo līdzekļu savas dzīvības un veselības uzturēšanai, kā piemēram, pastāv sabiedrības grupas, kuras neiekļaujas, kā sociālās palīdzības saņēmēji, bet kurām sociālā palīdzība būtu nepieciešama. Tādas ir ģimenes, kuru ienākumi nedaudz pārsniedz valstī noteikto summu mazturīgās ģimenes statusa saņemšanai, tāpat vecāki, kuru pilngadīgie bērni ir saņēmuši bezdarbnieka statusu un dzīvo vienā mājsaimniecībā, arī pensionāri, kuriem ir apgādnieki, bet tie dzīvo atsevišķi un daudzi citi.
Nesen ratificētā Eiropas sociālā harta prasa nodrošināt augstu sociālo tiesību standartu, ko šobrīd Latvija nevar pilnvērtīgi nodrošināt, kā iemeslu nosakot, ka valstij nav nepieciešamo līdzekļu. Iespējams nākotnē valdība atradīs līdzekļus un iespējas, lai varētu konsekventi pildīt savas saistības, iespējams integrācija Eiropas Savienībā palīdzēs uzlabot šo situāciju.
…
