Ir izveidojušās vairākas tiesību „norobežošanās teorijas”, bet neviena no šīm teorijām nav radījusi pārliecinošus publisko un privāto tiesību nošķiršanas kritērijus. Vispārpieņemts viedoklis ir, ka atsevišķā gadījumā jāaplūko visas trīs teorijas un jāpiemēro tās pēc vajadzības. Saskaņā ar tiesību dogmatiku šāds rezultāts nav apmierinošs. Tāpēc pēdējā laikā ir attīstītas arī citas teorijas publisko un privāto tiesību nošķiršanai: - tradīciju teorija, pēc kuras tiek izmantota ierastā tiesību normu klasifikācija, ja vien nerodas pietiekošs iemesls to mainīt; - pārstāvja teorija, saskaņā, ar kuru publiskās tiesības ir tiesību normu summa, kas nosaka tiesiskās attiecības, kurās vismaz viens no tiesisko attiecību subjektiem uz atbilstoši leģitimētu tiesisko attiecību pamata uzstājas kā kopējo labumu pārstāvis; - kompetenču teorija, saskaņā, ar kuru tiesību norma pieder publiskajām tiesībām tad, ja tiesību norma piešķir kompetenci tikai valstiskai rīcībai. Praksē šīm teorijām ir maza nozīme. Tās tiek piemērotas gadījumos, kad: 1) nav viennozīmīgi skaidrs, vai attiecīgā norma pieder publiskajām vai privātajām tiesībām; 2) neeksistē strīdu izšķiroša norma; 3) problēmas risināšanai eksistē gan publisko, gan privāto tiesību normas, un abos gadījumos risinājums ir atšķirīgs. Šādos gadījumos ar teoriju palīdzību ir jānoskaidro, kurai tiesību normai norma ir piederīga.11…
