Mēs necienam dabu ne tik cik melns aiz naga. Mēs visi esam egoisti un nespējam aptvert, ka pēc gadiem simts, divstimts kādam arī būs jādzīvo. Mēs bieži vien necienam cita cilvēka ar prieku un mīlestību stādīto puķi, bet tieši tā varbūt kādu paglābs no skābekļa trūkuma. Mēs paejam garām izmestai čipsu pakai, tikai tāpēc, ka baidāmies pacelt to-kā gan izskatīsies? Ja mēs mācētu dzīvot, mēs droši vien būtu nemirstīgi. Bet mēs nemākam,neko no tā visa mēs nemākam. Mēs izpostām savas mājas, savu sadzīvi un galu galā arī nākotni. Jā,es saku –mēs, jo arī es neesmu diezko labāka. Un man ir kauns par saviem principiem, par to ka arī es esmu tīšā vai netīšā veidā noslogojusi dabu. Un stereotips-katrai problēmai ir savs vārds un uzvārds-ir patiess. Neviens cits nevar nodarīt tādu ļaunumu kā cilvēks.
Bet varbūt panāksim pretī dabai kā draugi, kas nelāgā brīdī sabužina matus un vienkārši klusējot samīļo. Varbūt nesmiesimies par sētniekiem, kuri ir paši tuvākie videi. Varbūt vienreiz mūžā palūgsim piedošanu visam ko esam izpostījuši,jo tikai tā sākas ceļš uz labošanos.
…
