Vainīguma prezumpcija(prezumpcija no latīņu praesumptio – pieņēmums) bija viens no tiesas spriešanas principiem viduslaikos. Tas nozīmē, ka apsūdzētajam ir jāpierāda to, ka viņš ir nevainīgs.
Tas, ka patiesība jāpierāda apsūdzētajam(kura interesēs tas ir jebkurā gadījumā), nevis jāizmeklē tiesai, visnotaļ labi atspoguļo viduslaiku tiesu un tās jau sākotnēji apsūdzošo raksturu.
Viduslaikos vara bija baznīcas rokās. Baznīca balstās uz dogmātiem, kurus nepārtraukti var izdevīgi mainīt, pārskatīt un grozīt attiecīgi konkrētās situācijas interesēm. Cilvēki bija mazizglītoti un tieši izglītības un saprašanas trūkums bija galvenie instrumenti baznīcas kontroles noturēšanai. Tos, kas bija neizdevīgi baznīcai(pārsvarā gudri, izglītoti, domājoši, brīvdomājoši u.t.t. cilvēki) iznīcināja. Te arī ļoti noderēja vainīguma prezumpcija. Pārsvarā apsūdzēja noziegumos pret baznīcu(ķecerība, burvestība u.t.t.) un uz šī pamata tiesāja. …
