Pierādīšana kriminālprocesā
Iepriekšējā Kriminālprocesa kodeksā (KPK) pierādīšanas jēdziens nebija precīzi formulēts, taču pašreizējais Kriminālprocesa likums (KPL) ir vienīgais procesuālais likums, kurā šī definīcija ir ietverta. Saskaņā ar KPL pierādīšana ir procesa dalībnieku darbība, kas vērsta uz pierādīšanas priekšmetā ietilpstošu faktu esamības vai neesamības pamatošanu, izmantojot likumā noteiktus pierādījumus.
Svarīgi nošķirt pierādīšanu no izziņas procesa: izziņa galvenokārt izpaužas izmeklēšanas darbībās, bet pierādīšana – juridiski būtisku apgalvojumu argumentētā pamatā. Pierādīšana notiek tikai tad, ja fakti tiek apstiprināti ar procesuāli korekti iegūtiem pierādījumiem. Tas ļauj to atšķirt no citām argumentācijas formām. Piemēram, liecinieks savā liecībā var ne vien sniegt ziņas par notikušo, bet arī paust, kādēļ uzskata tās par patiesām. Tomēr, ja viņš neizmanto KPL noteiktos pierādījumus, tā nav pierādīšana KPL izpratnē. Klasiski ar pierādīšanu saskaras, piemēram, tiesu debatēs.…
