Valsts suverenitāte - specifiska valsts varas kvalitāte, tās neatkarības augstākā pakāpe un pilnība visā valsts teritorijā savu funkciju realizēšanā gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Valsts varai pieder kompetence atrasties pāri citām kompetencēm valstī, pieder izšķirošais pārākums arī teritoriālās virskundzības aspektā. Suverenitātes jēdziens ir attīstījies cauri laikiem, un tā nozīme ir nemitīgi mainījusies.
Suverenitāte ir valsts varas galvenā pazīme, tā izpaudās valsts neatkarībā, realizējot savas funkcijas gan iekšējās, gan ārlietās. 16.gs. suverenitātes teorijai lielu uzmanību pievērsis franču jurists Žans Bodēns, jau toreiz saskatot valsts suverenitātes divus aspektus:
Valstij ir jābūt neatkarīgai no iekšējām valstiskām varām;
Tai jābūt neatkarīgai starptautiskās attiecībās.
Valsts suverenitāte ir gan politisks, gan juridisks jēdziens turklāt tam ir būtiska nozīme gan konstitucionālajās, gan starptautiskajās tiesībās. Tas uz šo brīdi jau ir ieguvis principa raksturu, kurš pauž divu elementu “vara” un “augstākais” vienotību, kas mijiedarbojoties rada jaunu kategoriju tiesībās. Suverenitāte raksturo varas kvalitāti, tās pilnību un pakāpi. Valsts suverenitāte ir viena no valsts būtiskajām pazīmēm…
