Pilsonība ir laikā un telpā noturīga personas politiski juridiska saikne ar attiecīgo valsti, kuras rezultātā persona ir attiecīgajā valsts konstitūcijā un likumdošanā paredzētu juridisko tiesību un pienākumu subjekts un vispilnīgākajā apjomā uzņemas atbildību pret valsti par savām darbībām, izmanto savas tiesības savu likumīgo interešu nodrošināšanai un valsts aizsardzību, kā valsts teritorijā tā arī ārpus tās.
Pilsonība ir saite, kas saista indivīdu ar valsti. Savukārt vai indivīds ir pilsonis nosaka likuma par pilsonību (pavalstniecību). Pats vārds “pavalstnieks” netieši norāda uz to attiecību dziļumu starp pilsoni un valsti.
Latvijas Republikā dažādos vēsturiskajos posmos bija pieņemti divi pilsonības (pavalstniecības) likumi. Pirmais “Likums par pavalstniecību” Latvijas valsts rašanās pašā sākumā 1919. gada 23. augustā un bija spēkā līdz 1940. gada 17. jūnija un otrais, “Pilsonības likums”, kurš tika pieņemts 1994. gada 22. jūlijā, pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas. Kas viņos kopīgs un , kas atšķirīgs ir šī referāta mērķis.
Galvenā kopējā pazīme – abi likumi norāda tos nosacījumus, kuru izpilde ļauj indivīdam kļūt par Latvijas Republikas pilsonību.
Ir divi 1994. Gada likuma panti, kuriem 1919. Gada likumā analogi nav atrodami, tie ir:
Latvijas pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi;
Latvijas pilsoņi ārvalstīs ir Latvijas valsts aizsardzībā.
Līdzīgu pantu 1919. gada pavalstniecības likumā nav.…
