Tiesību normu realizācijas formas

Rodoties apziņai, ka noteiktas sabiedrības attiecības dažādu iemeslu dēļ pašas par sevi nevar attīstīties, tāpēc būtu lietderīgi tās regulēt ar tiesību normu palīdzību. Ar tiesību palīdzību tiek noteiktas indivīda brīvības robežas, līdz ar tā pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā. Dzīvojot bez pienākumiem un atbildības, un ja arī citi cilvēki dzīvos tāpat, un ar savu rīcību ierobežos un aizskars indivīda subjektīvās tiesības, rastos daudz grūtību. Tāpēc tiesības ir vispārobligātu uzvedības normu sistēma, ko noteicis sabiedrības vairākums.
Normālā, brīvā sabiedrībā ikdienā mēs bieži saskaramies nevis ar vienkāršām situācijām, kuru risinājumus vārds vārdā var izlasīt likumā, bet gan ar niansēm bagātiem gadījumiem. Šādu gadījumu risināšana var prasīt visas pieejamās zināšanas. Satversmes zināšana un pareiza tiesību normu piemērošana no valsts pārvaldes institūciju puses ir būtisks elements tās funkcionēšanai.
Tiesību normu realizācija ir to īstenošana dzīvē. Tā nenotiek ne stihiski, ne pati no sevis. Tā ir “tāda tiesību subjektu uzvedība, kura atbilst tiesību normu priekšrakstiem un izriet no tiem ( tiesiska uzvedība), tā ir cilvēku darbība, īstenojot savas subjektīvās tiesības un juridiskos pienākumus”1. Tiesību realizācija ir sabiedrisko attiecību dalībnieku uzvedība, kurā faktiski izpaužas tiesiskā regulēšana, kuru realizē ar tiesiskās regulēšanas mehānisma palīdzību – tiesisko līdzekļu kopumu, ar ko tiek regulētas sabiedriskās attiecības. Šeit ietilpst tādi elementi, kā tiesību normas, tiesiskās attiecības, tiesību normu piemērošanas akti, tiesību un pienākumu realizācijas akti.
Pienākumu izpilde – nozīmē, ka tiesības noformē dažādu valsts institūciju ( varas, pārvaldes ) kompetenci. Savukārt šīs institūcijas savas kompetences ietvaros, no vienas puses, uzliek par pienākumu konkrētām personām veikt noteiktu uzvedību, bet no otras – apveltīt pilsoņus ar dažādām konkrētām tiesībām.

Atļauju izmantošana – šajā daļā tiesības nosaka subjektu tiesisko statusu, t.i., to tiesisko stāvokli dotajā sabiedrībā. Tiesiskais stāvoklis ir personas ( fiziskās, juridiskās ) attieksme pret valsti, kas nosaka tās pozīciju attiecībās ar valsts institūcijām un cilvēkiem. Tas ietver: tiesības un brīvības tiesībspēju, t.i., spējas iesaistīties konkrētās tiesiskās attiecībās.

Juridisko aizliegumu ievērošana, kas paredz vispārēju pienākumu nepastrādāt ( neveikt ) tiesībās aizliegto darbību.…