Secinājumi
1. Cilvēktiesības nav absolūtas – atsevišķos gadījumos tās var ierobežot;
2. Diskriminācija ir viena no pamattiesībām, kas personām nodrošina vienlīdzīgu attieksmi un tām piemītošo cilvēktiesību aizsardzību;
3. Diskriminācijas aizliegums nav absolūta cilvēktiesība;
4. Vairums tiesību aktos paredzētais diskriminācijas aizliegums attiecināms tikai uz tām cilvēku tiesībām, kas minētas konkrētajā tiesību aktā;
5. Diskriminācijas aizliegumu atsevišķām personu grupām nosaka ar Eiropas Savienības direktīvām un citiem starptautiskiem tiesību aktiem;
6. Invaliditāte iedalās vairākās kategorijās, kur katrai grupai ir noteikti savi atvieglojumi;
7. Personu tiesību pārkāpumi balstoties uz diskriminācijas aizliegumu uz invaliditātes pamata nav sabiedrībā aktuāli un bieži sastopami;
8. Latvijas Republikā samērā augstā līmenī tiek nodrošināta invaliditātes tiesību aizsardzība un diskriminācijas aizliegums;
9. Viens no galvenajiem cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem, kas pasargā invalīdus no diskriminācijas ir Latvijas Republikas Satversmes tiesa.
10. Diskriminācija uz invaliditātes pamata var tikt vērsta ne tikai pret pašu invalīdu, bet arī, piemēram, pret bērna invalīda vecākiem;
11. Diskriminācijas aizliegums uz invaliditātes pamata biežāk sastopams mazāk attīstītās valstīs, kur ekonomisko un politisko aspektu dēļ šīs grupas personām netiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme.
…
