Atbildes uz eksāmena jautājumiem starptautiskajās publiskajās tiesībās

Starptautiskās publiskās tiesības ir tiesību normu kopums, kas veido īpašu tiesību nozari un regulē publiski –tiesiskās attiecības starp valstīm un citiem starptautisko tiesību subjektiem. Starptautiskās publiskās tiesības ir līgumu un paražu tiesību principu un normu kopums, kas reglamentē starptautisko attiecību kartību un izstrādāts valstu sadarbības rezultātā (J.Bojārs).
Cita definīcija. Starptautiskās publiskās tiesības ir līgumu un paražu tiesības un tiesību principu un normu kopums, kas nosaka un regulē Starptautiskās attiecības. Tātad starptautiskās publiskās tiesības ir īpaša tiesību normu sistēma, kas izveidojusies vēsturiski un turpina ļoti dinamiski veidoties mūsdienās. Starptautiskās tiesības neietilpst valsts nacionālo tiesību sistēmā.
REGULĒJUMS. Starptautiskās tiesības veido paši šo tiesību subjekti. Starptautisko tiesību normas rodas, valstīm savstarpēji vienojoties, to gribas saskaņošanas rezultātā. Starptautisko tiesību subjekti ir ieinteresēti ievērot starptautisko tiesību normas, jo viņi paši tos ir radījušas.
Starptautisko tiesību saturs ir tiesības un pienākumi. Ir tādas starptautisko tiesību normas, kas aizliedz noteiktas darbības – piemēram, par kodolieroču izvadīšanu kosmosā, 1971.g. konvencija – aizliedz izvietot kodolieročus jūras dzīlēs. Daudzi cilvēktiesību dokumenti aizliedz kriminālas darbības, t.sk. terorismu, 1968.g. konvencija aizliedz kodolieroču izplatīšanu citām valstīm, veikt pētījumus u.c.
Starptautiskās tiesības prasa konkrētu aktīvu rīcību tām valstīm, kurām starptautiskās tiesību akts ir juridiski saistošs, lai tiktu izpildītas tās starptautiskās saistības, kas līgumā vai konvencijā ir paredzētas.
Starptautisko tiesību normu izmantošana. Spēkā esošo Starptautisko tiesību normas izmanto kopējo mērķu sasniegšanai. Starptautisko tiesību normas pilnvaro subjektus rīkoties – lai sasniegtu kopīgus mērķus un rezultātus. Ir Starptautisko tiesību normas, ko izmanto konkrēti atļauto – jūras tiesības visām valstīm atļauj brīvi izmantot atklāto jūru, neatkarīgi no tā vai valsts ir vai nav pie jūras. Lai tās izmantotu – iekškontinentālajām valstīm jāslēdz līgumi par tranzītu ar valstīm pie jūras.…