Par tiesību saturu Jērings atzīst nevis gribu, bet tieši intereses, uzskatot tiesības par cilvēku interešu cīņas produktu. Intereses kā tiesību radītājas.
Jēringa zināmākajā darbā ,,Cīņa par tiesībām” tiesības ir varas un interešu realizācijas līdzeklis. Intereses izaug no tautas gara, bet sabiedrībā nemitīgi noris cīņa par svarīgākajām interesēm, un tiesības tikai fiksē šīs cīņas rezultātu, kuru garantē ar valsts piespiedu mehānisma palīdzību. Pa vidu ienāk sociālais aspekts – ka tautas garā ir konflikti un interešu cīņas. Tāpēc tiesības ir mainīgas, jo cīņa visu laiku turpinās un uzvarētāji var mainīties, līdz ar to arī mainoties tiesību saturam.
Interešu jēdziens Jēringam ir diezgan subjektīvs, jo nav nekādu kritēriju, pēc kuriem noteikt, vai uzvarējusī interese ir tā cienīga (nav kā vērtēt uzvarētāju). Līdz ar to izceļas jautājums, kuras intereses vērtējamas augstāk – indivīda vai sabiedrības. Jērings tiešā veidā nesniedz atbildi, bet savā darbā izsakās kritiski pret pārāk lielu individualitāti (īpaši attiecībā uz privātīpašumu – ka vienam ir daudz, bet cits mirst badā). Jērings ir pret galīgu individuālismu. Runā par nepieciešamību intereses īstenot.
Bez Jēringa interešu jurisprudences nav iedomājama vēlākā vērtību jurisprudence. Un interešu jurisprudences bāzes vēlāk izaug vērtību jurisprudence, kas šobrīd ir dominējošā. Vērtību jurisprudence paredz, ka aiz tiesībām stāv kaut kas objektīvs – tā nav cīņa, jārunā par vērtībām un to hierarhiju. Intereses ir kaut kas subjektīvs, taču vērtības var vērtēt objektīvi. Vērtību jurisprudences shēma (20.gs.) – pamatā ir vērtība, tā konkretizēta tiesību principā, kas tālāk konkretizēts tiesību normā (vai norma atbilst tiesību principiem un sekmē vērtību).
…
