Latvijas zemes dalīšanas vēsture, pamatojoties uz A.Aizsilnieka grāmatu

Kopsavilkums
1. Kārļa Ulmaņa valdības sastādītājā agrārās satversmes likuma projektā tika formulēti svarīgākie agrārās reformas principi, kas tika iekļauti agrārās reformas likumā. Princips – Latvijā paliek spēkā privātā īpašuma tiesības uz zemi – agrārās reformas likumā tieši nostiprināts netika.
2. Politiski jūtīgais atlīdzības jautājums tika atlīdzināts, 1924.gada 30.aprīlī pieņemot Likumu par atlīdzības nokārtošanu valsts zemes fondā ieskaitīto zemju un muižu īpašniekiem, kas paredzēja atlīdzību nemaksāt. Ar šādu rīcību likumdevējs ignorēja būtisku apstākli. Lielākā daļa muižu ieguvēju bija labticīgi, jo tie muižas bija iepirkuši no to bijušajiem īpašniekiem.
3. Uzsākot agrāro reformu, tika noformulēti galvenie tās virzības motīvi: vēsturiskais taisnīgums, nacionālpolitiskie, sociālpolitiskie un ekonomiskie motīvi. Agrārās reformas virzītāji reformas procesā pamatā balstījušies uz nacionālpolitiskajiem un sociālpolitiskajiem motīviem.
4. Agrārā reforma spēja atrisināt sociālās problēmas un nodrošināt mieru, bet izvirzītais ekonomiskais motīvs neattaisnojās, jo mazās saimniecības bez valsts atbalsta nebija konkurēt spējīgas.
5. Valsts īpašuma palielināšanas princips oficiāli deklarēts netika un neatbilda Agrārās reformas likumā noteiktajam mērķim par sabiedrības sociālo vajadzību nodrošināšanu. Pēc diplomandes domām, valsts nevar ekonomiski efektīvi pārvaldīt īpašumus un ekonomiskās attīstības stimulēšanai labāk būtu bijis šo zemi nodot privātīpašumā.
6. Padomju varas 1940.gadā aizsāktie procesi, nacionalizējot zemi un sadalot to galvenokārt bezzemniekiem ekonomiski neefektīvās sīksaimniecībās, norāda uz to, ka aizsāktā agrārā reforma bija īslaicīgs apmāns, ar kuru novērst šaubas par paredzēto kolektivizāciju un ierocis īslaicīgu politisku mērķu sasniegšanai. Faktiski bija aizsākusies padomju varas iecerētā Latvijas lauku kolektivizācija.
…