Noziedzība kā sociāla problēma

Tradicionāli izdala sekojošas deviances izpausmes formas; Noziedzība, Narkomānija, Prostitūcija, Pašnāvības, Alkoholisms u.tml.
Cilvēks savās aktivitātes var neievērot kādās sociālajā vidē ikdienā ierastas normas. Visraksturīgāk tas izpaužas situācijās, kad īstenojas agresivitāte pret līdzcilvēku īpašumu, veselību un dzīvību. Ja agresivitāte pārkāpj likumdošanas pantus, tad šī negatīvā deviance jau attiecas uz noziedzības sfēru.
NOZIEDZĪBAS JĒDZIENU SKAIDROJUMS
NOZIEDZĪBAS LĪMENIS ir noteiktā teritorijā, noteiktā laika posmā izdarīto noziegumu skaita attiecība pret iedzīvotāju skaitu.
NOZIEGUMS ir sabiedriski bīstams nodarījums (darbība vai bezdarbība), par kuru likumā paredzēta kriminālatbildība.
NOZIEDZNIEKA PERSONĪBA ir negatīvo personīgo īpašību kopums, kas raksturīgs attiecīgā veida noziedzniekiem.
NOZIEDZĪBAS PĒTĪJUMU VĒSTURE
Noziedzībai jau no 19. gadsimta otrās puses zinātnieki ir mēģinājuši atrast cēloņus.
Čēzare Lombrozo (1826- 1909) itāliešu ārsts – ir noziedzības cēlonības bioloģiskās interpretācijas pamatlicējs.
Viņš uzskatīja, ka šādas sociāli negatīvas cilvēka darbības pamatā ir viņa bioloģiskā konstitūcija. ,,Kriminālais tips”, kuru varot atpazīt pēc ārējā ķermeniskām īpatnībām, esot cilvēciskās degradācijas rezultāts zemākā evolūcijas pakāpē. Atsevišķi cilvēki ģenētiski manto noziedzīgas darbības noslieces
Viljams Šeldons amerikāņu zinātnieks- 20.gs. Izveidoja indivīdu fizisko klasifikāciju. Viens no viņa aprakstītājiem tipiem – aktīvais, muskuļotais cilvēks – ar lielāku varbūtību var kļūt par noziedznieku.
20. gadsimta otrajā pusē samērā populāri bija mēģinājumi skaidrot cilvēka kriminālos pārkāpumus ar liekas Y hromosomas esamību. …