3.SUBSIDIARITĀTES PRINCIPS
Saistīts ar jautājumu, kad ES ir kompetence rīkoties (vai ES ir kompetenta rīkoties). ES var rīkoties tikai kompetences robežās – tieši vai netieši piešķirtas.
ES ekskluzīvā kompetence – visas jomas, kurās ES ir pienākums rīkoties (preču, personu, kapitāla, pakalpojumu brīva kustība; konkurence; kopējā lauksaimniecības politika). Subsidiaritātes principu nelieto ekskluzīvajā kompetencē, bet tikai jomās, kas nav ES ekskluzīvajā kompetencē – kur ir dalīta kompetence ar dalībvalstīm (piemēram, vide, izglītība, sociālā politika un citas). Ar subsidiaritātes principu noskaidro, vai ES var rīkoties attiecīgajā neekskluzīvās kompetences jomā vai nevar.
Subsidiaritātes principa saturs:
*ES rīkojas tikai, ja dalībvalsts nespēja pilnībā sasniegt mērķi;
*ES mērķi sasniegs labāk;
*ES veic tikai tās darbības, kas nepieciešamas mērķa sasniegšanai.
Amsterdamas protokols par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu (šie abi divi ir ļoti saistīti) paredz, ka visos normatīvajos aktos jābūt pamatojumam (preambulā obligāti!), kāpēc ES attiecīgajā jomā var darboties. Šie principi ir saistīti un jāievēro visām ES institūcijām, īstenojot savas pilnvaras.
Parasti EST negribīgi konstatē subsidiaritātes principa pārkāpumu:
*C-233/94 Vācija pret Parlamentu un Padomi;
*C-84/94 Working time.
Principa pamatmērķis ir noteiktas patstāvības pakāpes noteikšana zemāka līmeņa institūcijai attiecībā pret augstāka līmeņa (dalībvalstīm pret ES).
+vēl citi speciālie ES tiesību principi – cilvēktiesību ievērošana, ES tiesību pārākums; ES tiesību tiešā piemērošana; ES tiesību netiešā piemērošana, kas tālāk atsevišķi apskatīti.
…
