-
Starptautiskās tirdzniecības politikas instrumenti
Summaries, Notes4 Economics, Marketing, Advertising, Management
Viena no importa kvotu variācijām ir labprātīga eksporta ierobežošana, kuru reizēm dēvē arī par labprātīga eksporta līgumiem. Tie sevī ietver tirdzniecības ierobežojumus, tieši eksportam, nevis importam. Šos ierobežojumus parasti ievieš pēc importa valsts prasības un pieņem eksportētāji, lai izvairītos no citiem tirdzniecības ierobežojumiem. Pēdējā laikā labprātīga eksporta ierobežošana ir padarīta par vienu no tirdzniecības politikas instrumentiem. Bet no ekonomiskā viedokļa, labprātīga eksporta ierobežojumu izmantošana atgādina importa kvotu izmantošanu, kuras licenzējušas ārvalstu valdības, bet dārgi izmaksājušas importētājvalstīm.
Labprātīgi eksporta ierobežojumi vienmēr izrādās vairāk nerentabli importētājvalstij, nekā nodevas, kas ierobežo importu, rēķinot uz vienādu apjomu. Atšķirība ir tajā, ka summa, kuru iegūtu importētājs, izpildot nodevas, izpildot labprātīgus eksporta ierobežojumus, kļūst par ienākumiem, kurus iegūst ārvalstnieki. Tādā gadījumā labprātīgie eksporta ierobežojumi nesot zaudējumus importētājvalstij. Importa kvotas un labprātīgi eksporta ierobežojumi no nodevām atšķiras ar to, ka tie neienes valstīm tiešus ienākumus.
Atsevišķi labprātīgie eksporta ierobežojumi atstāj iespaidu uzreiz uz vairākām valstīm. Piemēram, tekstila eksporta ierobežojumi, kas paredzēti 22 valstīm.
…
Aktivitātes, ko veic valdība, lai ietekmētu tirdzniecības plūsmas apjomu un sastāvu (gan valstī ienākošo, gan izejošo) sauc par tirdzniecības politiku. Tirdzniecības politiku uzskata par valsts budžeta un nodokļu politikas patstāvīgu novirzienu, kuras galvenais uzdevums ir ārējās tirdzniecības apjoma regulēšana. Atkarībā no tā, cik intensīva ir valsts institūciju piedalīšanās ārējās tirdzniecības attiecību regulēšanā, mēdz būt: • Brīvā tirdzniecība- dažādu valstu privātpersonu un firmu tirdzniecība savā starpā bez mākslīgiem ierobežojumiem. • Protekcionisms- pasākumu kopums, ko veic valsts, lai aizsargātu iekšējo tirgu no ārvalstu konkurences. Ārējās tirdzniecības politika savā ziņā ir protekcionisma politika. To pielieto gan jaunattīstības, gan rūpnieciski attīstītās valstis, lai aizsargātu nacionālos ražotājus aizvien pieaugošās konkurences apstākļos. Tā kā tiek aizsargāta nevis visa tautsaimniecība, bet gan atsevišķa nozare, tad problēma rodas tajā, kā izvēlēties to nozari, kurai tiešām ir vajadzīga aizsardzība. Jo jāņem vērā arī tas, ka pārlieku kādas nozares aizsardzība var kavēt tās attīstību, un būt smaga nasta valsts budžetam. Mūsdienās protekcionisms ir koncentrēts visai nelielās jomās. Attīstītu valstu savstarpējās attiecības tā ir lauksaimniecības produkcija, tekstilizstrādājumi un apģērbi, rūpnieciski attīstītu un jaunattīstības valstu tirdzniecībā- rūpniecības preču eksports uz jaunattīstības valstīm. Jaunattīstības valstu savstarpējā tirdzniecībā tās ir tradicionālās eksporta preces
