Konstitucionālās tiesības

3. Latvijas Satversme
Konstitūcija jeb Satversme ir valsts pamatlikums ar augstāko juridisko spēku, kas reglamentē cilvēka, sabiedrības, valsts dzīves tiesiskos principus. Konstitūcija nosaka valsts iekārtu svarīgākās pilsoņu tiesības, vēlēšanu un referendumu sistēmu kā arī regulē citas funkcionējošas lietas. 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valsts gribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām.
Latvijas tauta izcīnīja valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un izveidoja sev Satversmi.
1922. gadā 15. februārī pieņēma Latvijas Republikas Satversmi un 7. novembrī stājās spēkā. Šī ir vienīgā Latvijas valsts konstitūcija līdz pat šim brīdim kā arī vecākā konstitūcija Eiropā.
Pat neraugoties uz turpmāko gadu okupāciju notikumiem, Satversme nezaudēja savu nozīmi, kad 1990. gada 4. Maijā atguvām Latvijas valsts neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Neatkarības deklarācijā tika uzsvērts fakts, ka Satversme ir joprojām spēkā.
Mūsu valsts konstitūcija ir grozāma. Līdz šim brīdim Satversme ir vairakkārt grozīta , un tās regulējumos atspoguļotas arī pēdējā gadsimta konstitucionālo tiesību izaicinājumi. Galvenā konstitucionālo formu pazīme ir valsts varas pašierobežošanās, kas veido valsti.
Latvijas Republikas Satversme ir uzskatāma par īso konstitūciju; tai ir 8 nodaļas un 116 panti. To izstrādājot tika izmantota Veimāras Republikas konstitūcija, Vācijas atsevišķu zemju konstitūcijas, Francijas konstitūcija un dažas citas. Latvijas Republikai 2013. gadā E. Levits izveidoja Satversmes preambulu. Preambula ir mūsu valsts identifikācijas kodols. Tās mērķis ir izklāstīt ar kādu nolūku šī valsts ir veidota.
…