Latvija nevar lepoties ar bezgalīgām stepēm un ar augstiem kalniem, asām, šķautnainām klinšu smailēm, pret kurām paceļot acis reibst galva. Taču vajag kaut vai īsu laika sprīdi pabūt ārpus saviem zaļajiem, mīlīgajiem pakalniem, lai asi manītu to trūkumu. Raugoties svešu salu palmās, kas smuidras un lepnas stiepjas pret tropiskajām debesīm, tu pēkšņi atceries sīku bērzu dzimtenes ezera krastā. Tālums jaunā gaismā parāda tava paša zemi, atklāj tās agrāk nepamanīto skaistumu.
Jā, mūsu laikmets – ceļošanas laikmets. Palūkojies jebkurā rajona pilsētiņas autoostā, un tu redzēsi zīmīgu ainu: tik daudz cilvēku ir ceļa jutīs! Un tomēr var izbraukt desmitiem, simtiem, tūkstošiem kilometru un atvest mājās tik maz iespaidu. Es neesmu pret automašīnām, pret mūsu moderno satiksmes tehniku un ērtībām, ko tā sniedz. Parasti gribas atgādināt: būsim vērīgāki! Cik daudz brīnišķīgu ainu aizplūst garām, ja tām nepievēršam pienācīgu uzmanību!…
