Administratīvā akta forma un sastāvdaļas

Administratīvais akts ir tiesību akts, ko izdod iestāde publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības. Iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā, kā arī iekšējie lēmumi, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu institūciju vai īpaši pakļautās personas, nav administratīvie akti, izņemot lēmumus par iestādes darbinieku vai tai īpaši pakļauto personu tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu, disciplināru sodīšanu un citus lēmumus, ja tie būtiski ierobežo iestādes darbinieku vai tai īpaši pakļauto personu cilvēktiesības. Administratīvais akts nav arī Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta un pašvaldības domes (padomes) politiskie lēmumi (politiskie paziņojumi, deklarācijas, aicinājumi, amatpersonu ievēlēšana utml.), kā arī kriminālprocesuālie lēmumi un tiesu nolēmumi. Administratīvo aktu izdod rakstveidā, izņemot Administratīvā procesa likuma 69.pantā minētos gadījumus, t.i., administratīvo aktu var izdot mutvārdos vai citādi, ja: 1. administratīvā akta izdošana ir steidzama, 2. tas paredzēts piemērojamā normatīvajā aktā, 3. ir objektīvi mazsvarīgs gadījums, 4. administratīvā akta izdošana rakstveidā nav iespējama vai nav adekvāta. Rakstveidā izdots administratīvais akts satur šādas sastāvdaļas: 1) iestādes nosaukums un adrese; 2) adresāts (fiziskajai personai — vārds, uzvārds, dzīvesvieta vai citas ziņas, kas palīdz identificēt personu; juridiskajai personai — nosaukums, adrese, reģistrācijas numurs); 3) ja administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, — iesniedzēja prasījums; 4) administratīvā procesa dalībnieku viedokļi un argumenti, ja tādi ir izteikti; 5) faktu konstatējums; 6) administratīvā akta pamatojums, it sevišķi ietverot lietderības apsvērumus (atrunāti Administratīvā procesa likuma 65. un 66.pantā); 7) atsevišķs piemēroto tiesību normu uzskaitījums (norādot arī normatīvā akta pantu, tā daļu, punktu vai apakšpunktu); 8) adresātam uzliktais tiesiskais pienākums (noteikta rīcība vai noteiktas rīcības aizliegums) vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības; 9) norāde, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt. Rakstiskam administratīvam aktam ir jāsatur vairākas obligātās sastāvdaļas. Īpaši svarīga ir norāde uz piemērotajām tiesību normām, akta pamatojums un norāde uz apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas iespējām. Ja adresātam nelabvēlīgā rakstiskā administratīvā aktā nebūs norādītas piemērotās tiesību normas, viņš varēs uzskatīt, ka šāda akta vispār nav. Piemēram, ja personai būs uzlikts pienākums iemaksāt budžetā kādu summu, bet nebūs norādīta tiesību norma, kas nosaka šādu pienākumu, adresāts varēs uzskatīt, ka šāds pienākums attiecībā uz viņu nav spēkā. Savukārt, ja aktā nebūs norādīts pamatojums, tiesa to varēs uzskatīt par pietiekošu iemeslu akta atcelšanai. Ja aktā nebūs norādīts apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas termiņš, kas parasti ir viens mēnesis, tad šādu aktu persona varēs apstrīdēt augstākā institūcijā un pārsūdzēt tiesā veselu gadu. Iesniegums var būt arī mutisks, to jau šobrīd nosaka likums Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās, tomēr nereti iestādē nākas dzirdēt: “Rakstiet iesniegumu!” Administratīvais akts var tikt izdots pat ar bezdarbību, piemēram, atļauja ieiet Ministru kabineta ēkā var tikt dota, dežurantam nereaģējot uz ienācēju, kurš ir uzrādījis ieejas caurlaidi. Tomēr likums nosaka, ka arī šādos gadījumos var tikt prasīts rakstisks akts, ja tas nepieciešams kādu interešu aizstāvībai. Piemēram, persona, kura netiek ielaista ēkā, var prasīt šo aktu izdot rakstiski, lai varētu uzrādīt priekšniekam. Administratīvā akta faktu konstatējuma daļā norāda pierādījumus, uz kuriem pamatoti secinājumi, un argumentus, uz kuru pamata pierādījumi noraidīti. Iestāde administratīvo aktu pamato ar Satversmi, likumiem, Ministru kabineta noteikumiem vai pašvaldību saistošajiem noteikumiem, starptautisko tiesību normām, kā arī vispārējiem tiesību principiem. Pamatojumā norāda attiecīgā ārējā normatīvā akta pantu, tā daļu, punktu vai apakšpunktu. Administratīvā akta pamatojumā iestāde var izmantot argumentus, kas izteikti publicētos tiesas spriedumos un juridiskajā literatūrā, kā arī citā speciālajā literatūrā. Iestāde nedrīkst pamatot administratīvo aktu ar iekšējo normatīvo aktu. Ja iestāde ir piemērojusi iekšējo normatīvo aktu, to administratīvā akta pamatojumā min, norādot iekšējā normatīvā akta izdevēju, izdošanas datumu, nosaukumu un piemēroto tiesību normu. Šai norādei ir informatīvs raksturs.