-
Indivīds, sabiedrība, valsts un tiesības, to savstarpējās attiecības
Nr. | Chapter | Page. |
Ievads | 2 | |
I. | Indivīds un sabiedrība | 4 |
1.1. | Indivīda jēdziens | 4 |
1.2. | Sabiedrības jēdziens | 4 |
1.3. | Indivīda un sabiedrības mijiedarbošanās | 5 |
II. | Indivīds un valsts | 9 |
2.1. | Valsts jēdziens | 9 |
2.2. | Valsts pazīmes | 11 |
2.3. | Valsts rašanās cēloņi | 14 |
III. | Indivīds un tiesības | 16 |
3.1. | Tiesību izcelsmes vēsture | 16 |
3.2. | Tiesību jēdziena daudzveidība | 18 |
IV. | Indivīda, sabiedrības, valsts un tiesību mijiedarbība | 22 |
Secinājumi | 25 | |
Izmantotas literatūras saraksts | 27 |
Secinājumi.
Runājot par indivīdu, valsti, sabiedrību un tiesībām, jāsecina, ka šie parādības nebūt nav atsevišķi, bet gan kopēji saistīti, jo visi veidojās sabiedrībā vienlaicīgi, starp saistoties un starp ietekmējoties. Lēni, gadiem un pat gadsimtiem ilgi attīstījās gan indivīds, gan sabiedrība, gan valsts, indivīda tiesības un tiesību sistēma kā tāda.
Dažādos vēsturiskos posmos likumi vienmēr pastāvēja dažādākās formās ar laiku sistematizējoties, ar to iegūstot noteiktas formas, veidus. Neskatoties uz to, ka soda mēri katrā likumā savādāki, bet ar to atzīstams, ka jau senos laikos cilvēki izšķīra vajadzību pēc noteikumu reglamentēšanu un soda mēriem par to nepildīšanu vai pārkāpšanu.
Cilvēce atklāja vairākas sfēras tiesību jomā un attīstīja tās, ar laiku papildinot esošo ar izmaiņām, ievērojot attiecīgus apstākļus, kas radušies laika gaitā.
Nevar nepieminēt revolūcijas un valsts apvērsumus, kuri notikuši daudzās valstīs, valsts režīmu maiņas un diktatūru likvidēšana. Valstis mainījušās robežu jomā, klāt jaunam valsts līderim, kā arī ar režīmu maiņu, mainījusies arī likumdošana. Toties parastie indivīdi tikai spēja pielāgoties jauninājumiem, samierinoties ar tām vai izsakot savu viedokli pret tiem. Bieži vien, veidojušas sabiedriskās organizācijas, priekšā izsakot savu mērķi atbalstot noteikto vai cenšoties panākt konkrēta fakta, aspekta aizliegšanu vai likvidēšanu. Tādējādi, indivīdiem mijiedarbojoties un apzinot savu mērķi – tika pieņemti gan valsts iekšējie likumi, pieļaujot daļēji vai pilnīgi izvirzīto, kā arī slēgtas starptautiskā mēroga deklarācijas, nolikumus.
Valstis apvienojas šīs sfēras jautājumos, lai vienlaicīgi, kopīgi izlemtu un pieņemtu starptautiskā mēroga aktu, deklarāciju vai citu svarīgu dokumentu, tādējādi, pilnībā piedaloties pilsoņu tiesību aizsardzībā starptautiskā mērogā.
Lai indivīds varētu panākt mērķi – savu tiesību aizsardzībā – tika izveidotas arī starptautiskā mēroga augstākās tiesībsargājošas instances, kurās ir tiesīgs griezties jebkurš cilvēks. Tāpat arī valsts mērogā jebkuram pilsonim ir tiesības griezties valsts organizācijās ar lūgumiem, iesniegumiem, sūdzībām.
Katrai sabiedrībai: vai tā ir valsts organizācija vai kāda cita – ir iekšējais nolikums, statūti, instrukcija vai likums, kas nosaka dotās instances, organizācijas darba kārtību un citus svarīgus aspektus.
…
Cilvēcei attīstoties, cilvēka – indivīda – intereses, vajadzības kļuva aktuālas, tās tika pētītās vēl tajos laikos un tiek pētītas līdz šim brīdim. Jebkurš jauns pētnieks ienes savu jauninājumu tiesību izpētes jomā un jebkurš šis jauninājums tiek uztverts, analizēts, kritizēts un klāt nākošajam pētījumam arī šis tiek apspriežams ar dažādiem autoriem, kuriem piemīt savi personīgie uzskati, domas par šo sfēru. Lai korekti runātu par tiesībām, kā tādām – ir stingri jāapzinās kas ir tiesības. Kaut arī pastāv vairāki tiesību jēdzieni, atkarībā no laika periodā, kad tas tika formulēts, lai to saprastu ir jāieskatās senos laikos, kad tās sāka formēties, attīstīties, kad par tām sāka runāt kā jauno parādību. Tas pats attiecas arī uz tādiem jēdzieniem kā indivīds, sabiedrība un valsts – kā šīs parādības kļuva aktuālās, kā attīstījās, kādu iemeslu dēļ tās radušās un kādēļ tās pastāv joprojām. Indivīdu mijiedarbošanās ir sarežģīta sistēma, kuras izveidošanai ietekmē daudzi faktori: ekonomiskie, sociāli, etniskie, reliģiskie, politiskie, un citi, tajā skaitā arī psiholoģiskie, jo katram indivīdam piemīt konkrētas īpašības, rakstura iezīmes, un, atkarībā no tām, cilvēks integrējas sabiedrībā. Viens uzskata, ka pārējiem viņš jāuztver tāds kāds ir; otrs, nonākot jaunā sabiedrībā - otrādi - pats cenšas saprast jauno uzvedības modeli, ja to prasa katra konkrēta sabiedrība ar savām raksturīgām īpatnībām. Šajā sakarā katra indivīda prognozējamo uzvedības modeli iespējams izskaidrot pēc tā piederības vienai no četrām grupām – temperamenta jeb nervu sistēmas tipam – sangviniķis, holeriķis, flegmatiķis un melanholiķis.