3.BALTIJAS LATVIEŠU CIVILTIESISKĀS ATTIECĪBAS 19.GADSIMTA SĀKUMĀ
1817.gada Kurzemes zemnieku likums zemnieku civiltiesiskām attiecībām veltīja 131 paragrāfu; 1819.gada Vidzemes zemnieku likums - 147 paragrāfus. No juridiskās metodoloģijas viedokļa abi likumi faktiski bija identiski. Civiltiesiskajām attiecībām tika veidots attiecīgs nodaļu izkārtojums:
1. Vispārīgie noteikumi - vispārīgie valsts un guberņas likumi, valsts komisijas norādījumi, landtāga lēmumi, kā avotus atzina arī senas un labas (pārbaudītas) paražas. Tāpat norādīja, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi privāto likumu priekšā ar tiem izņēmumiem, ko nosaka pats zemnieku likums;
2. Noteikumi par laulību - nodalīti nepārvaramie šķēršļi laulībai: radniecības tuvums un atrašanās laulībā. Laulāties nedrīkstēja nepilngadīgas personas, divu viendzimuma personu kopdzīve tika uzskatīta par krimināltiesisku pārkāpumu - sodomiju. Laulībai bija nepieciešama vecāku vai tiem pielīdzinātu personu piekrišana, kā arī laulībai klātesoši bija divi liecinieki. Pēc laulības noslēgšanas tika atzīta mantas kopība. Īpaši izdalīti ārlaulības bērni. Ārlaulībā dzimša bērna uzturēšana bija abu vecāku obligāts pienākums. Mātei bija tiesības celt prasību par paternitātes noteikšanu tiesā;
3. Noteikumi par aizbildnību un aizgādnību - aizbildniecība tika nodibināta personām līdz 17 gadu vecumam. No 17 līdz 21 gadu vecumam - aizgādnība. Aizgādnību nodibināja arī pilngadīgām personām, kuras bija garā slimas, mantas izšķērdētājiem un nekārtīgiem saimniekiem, ja to bija atzinusi tiesa un sievietēm ,kuras neatradās tēva vai vīra varā. …
