Arī Artis Pabriks uzskata, ka Pilsonības likumā būtu skaidri jāparedz dubultpilsonības iespējamība ( patreiz tas to neparedz), vismaz tajās valstīs , kur pilsonību pešķir pēc dzimšanas vietas, dzimušajiem Latvijas pilsoņu bērniem. Jau šobrīd Latvijas pilsoņu bērni, kuri dzimuši, piemēram, Īrijā, Latvjas pārstāvniecībā tiek reģistrēti arī par Latvijas pilsoņiem, ja vecāki izrāda tādu vēlmi un tm ir tissks pamatojums, taču normatīvajos aktos tas nav skaidri paredzēts. Tāpat būtu jādod iespēja Latvijas pilsoņiem bez bailēm ar iespējamām sankcijām reģistrēt savus bērnus par latvijas pilsoņiem arī gadījumos, ja bērnam jau ir citas valsts pilsonība.
Šodienas Latvijas valsts ir pirmskara Latvijas valsts turpinājums, un mēs respektējam šo vēsturisko pārmantojamību – tā ir viena no būtiskākajām eiropeiskuma pazīmēm. Visiem Latvijas iedzīvotājiem, sākot ar Valsts prezidentu, ir jaresektē Latvijas valstiskums – mūsu pilsonības institūts. Tāpat mums visiem jārūpējas par pilsonības institūta darbības pilnveidošanu un optimālu piepildījumu. Atjaunotajā Latvijā jārisina daudz problēmas, īpaši iepriekš minētās. Tādas pastāv arī izpldot kādus no likumiem, kas pieņemti nepārdomājot arī sīkākas detaļas.
…
Pilsonība ir noturīga politiski tiesika saikne starp valsti un atsevišķu indivīdu, juridiskais apliecinājums personas piederībai ir valsts. Pilsonības institūts pastāv, kopš radušās valstis. Tas ticis izveidots jau Attēnās un Senajā Romā. Ar terminu „pilsoņi” apzimē personu kategoriju, kam ar šo valsti ir likumā noteiktas savstarpējās tiesības un pienākumi. Tātad, šīs personas pilnā mērā bauda visas pilsonikās, ekonomiskās un politiskās tiesības un tām jāpilda valsts likumos paredzētie pienākumi. Šis termins ticis lietots arī Latvijā, kad 1919. gada 23. augustā tautas padome pieņēma „ Likumu par tautas pavalstniecību”. Šis likums ticis aptiprināts vēl pirms satversmes pieņemšanas un saeimas ievēlēšanas.