Mūsdienu paņēmiens, kā cilvēku kopienai nodrošināt taisnīgu iekārtu, ir demokrātiskas tiesiskas valsts izveidošana, kam ir raksturīgi tas, ka jebkurai valsts rīcībai attiecībā uz pilsoni ir jānotiek saskaņā ar likumu un tiesībām. Tā parasti ir “konstitucionāla valsts”, kam ir vispārīgs pamatlikums – konstitūcija, kas regulē un leģitimē valsts varu un piešķir to vairāk daļējām varām (varas dalīšana); reizē tā liek valstij ievērot pilsoņu tiesības un nosauc sevišķi svarīgas, fundamentālas tiesības. Valstī visa vara pieder tautai un valdība tiek ievēlēta demokrātiskās vēlēšanās. Demokrātiska tiesiska valsts visā pasaulē tiek uzskatīta par labāko valsts formu, kas ir jāaizstāv un pēc kuras ir jātiecas, jo tā ir ietvars un pamats kompleksām, modernām sabiedrībām, ļaujot pastāvēt lielām personiskajām brīvībām normālas vai pat augstas labklājības apstākļos. It visur pasaulē, kur tiesiska valsts nepastāv vai pastāv tikai daļēji, cilvēku cerības ir saistītas ar tiesisku valsti.…
Kas ir tiesības: parastais priekšstats par tiesībām visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē – kā tiesības, kas pieder konkrētam indivīdam, piemēram: tas, ar ko viņš var brīvi rīkoties, pastāvot valsts aizsardzībai un garantijai; citām personām neiejaucoties viņa rīcībā; tiesību profesionālā izpratne – kas parasti balstās uz tiesību satura izpratni objektīvā nozīmē (kā valsts noteikto uzvedības noteikumu kopumu); tiesību doktrinālā nozīme (zinātniskā) izpratne – kas balstās uz tiesību sintētisko definīciju. Proti, tiesības ir sabiedrībā atzīto un oficiāli aizsargāto taisnības un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvo gribu saskaņošanu viņu savstarpējās attiecībās.