Konstitūcija ir rakstītu vai nerakstītu likumu kopums, kurā noteikti dažādu valsts institūciju pienākumi, pilnvaras un funkcijas. Tajā ir noteiktas attiecības gan starp institūcijām, gan starp valdību un indivīdu. Dažādās valsts iekārtās konstitūcijas atšķiras (Heywood, A. 1997:274). Konstitūcijās tiek ietvertas arī valsts politiskās, reliģiskās, sociālās un citas pamatvērtības. Mūsdienīga un uz demokrātijas vērtībām balstīta konstitūcija ir visu valsts iedzīvotāju pamatlikums – viens likums, viena taisnība visiem.
Lielbritānijas nerakstīto konstitūciju veido 1215. gada Lielā Brīvības Harta (Magna Carta), 1689. gada Tiesību kopums (Bill of Rights), 1701. gada Troņa mantošanas likums (Act of Settlement), tiesu precedenti, paražas un citi dokumenti, ko pieņēmis parlaments (1997:274-275). Lielbritānijā ir raksturīga varu saplūšana, proti, tajā nav strikti nodalīta likumdevējvara no izpildvaras. Neeksistē doktrīna, kas noteiktu konstitūcijas pārākumu pār likumdevējvaru, nav konstitucionālās tiesas un varu dalījuma doktrīnas. Parlaments pilda monarha pilnvaras, jo tāds varas dalījums ir ieviesies laika gaitā. Lielbritānijā parlaments iedalās divās palātās – Pārstāvju palātā (The House of Commons) un Lordu palātā (The House of Lords). Pārstāvju palātā darbojas deputāti, kuri ik pēc pieciem gadiem tiek ievēlēti, savukārt Lordu palātā - aristokrāti, kas ir mantojuši lordu titulu un vietu palātā.…
