Cilvēktiesību jēdziens ir viena no fundamentālākajām kategorijām gan tiesību zinātnē, gan politikas teorijā, gan arī sociālajā filozofijā. Cilvēktiesības tiek saprastas kā katram cilvēkam piemītošas neatņemamas un universālas tiesības, kas izriet no viņa cilvēciskās būtības, neatkarīgi no tautības, dzimuma, vecuma, reliģiskās piederības vai sociālā stāvokļa. Lai gan šodien cilvēktiesības šķiet pašsaprotams jēdziens, vēsturiski to attīstība ir bijusi ilgs un sarežģīts process, kurā dažādu laikmetu filozofi, politiķi un tiesību praktiķi ir snieguši savu ieguldījumu.
Jau Senajā Grieķijā un Romā tika meklēti pamati idejai par universālām tiesībām. Grieķu filozofi, piemēram, Aristotelis un Platons, uzsvēra cilvēka dabisko kārtību un kopienas nozīmi, savukārt romiešu juristi attīstīja dabisko tiesību koncepciju, kas noteica, ka pastāv tiesību principi, kas ir pārāki par jebkuru cilvēku radītu likumu. Šī ideja kļuva par vienu no pamatakmeņiem turpmākajā cilvēktiesību izpratnē.
…
Šajā esejā tiek analizēta cilvēktiesību attīstība, to tiesiskais regulējums un praktiskās īstenošanas tendences gan Latvijā, gan pasaules kontekstā. Darbs ir strukturēts trīs daļās: pirmajā tiek aplūkota cilvēktiesību jēdziena izcelsme un attīstība, otrajā – cilvēktiesību situācija Latvijā un tās saistība ar starptautiskajiem mehānismiem, bet trešajā – mūsdienu globālās tendences, izaicinājumi un cilvēktiesību nākotnes perspektīvas. Eseja tiek rakstīta vienveida prozā, izvairoties no sarakstu veidošanas, lai nodrošinātu nepārtrauktu domu plūdumu. Darba mērķis ir parādīt cilvēktiesību universālo nozīmi un to, kā šīs tiesības tiek pielietotas konkrētā valstī un pasaules mērogā.
