-
Tiesību doktrīnas
Katrās dotās hierarhijas normas iegūst spēku no augstākstāvošās. Tiesības dzīvo tikai kodificētajās juridiskajās normās. Tiesības ir nepieciešams pētīt un uztvert tīrā veidā. Šī teorija atzīst, ka ir nepieciešams struktūrēt tiesību sistēmu un atzīst tikai rakstītas tiesības, bet pārāk lielu uzmanību pieverš formālai pusei.
Tiesības – normu hierarhija, sabiedrisko attiecību normatīvais regulators. Tiesības nav iedomājamas bez valsts un otrādi.
Socioloģiskā tiesību teorija – izstrādātāji E. Ērlihs,R. Paunds u.c. Tiesību avots ir sabiedrības dzīve. Sabiedrības dzīvi izprot ne materiālistiski, bet tīri praktiski. Dzīvē veidojas «dzīvās tiesības», kas atspoguļo noteiktu kārtību sabiedrībā. Šīs teorijas pārstāvji uzskata, ja oficiālie likumi atšķiras no faktiskās dzīves attiecībām, tad jādarbojas pēc sava uzskata (jāpiemēro «dzīvās tiesības») Tāda prakse iegūst tiesību jaunrades raksturu.
Šī teorija pievērš tiesisku nozīmi intuīcijām, jūtām, minējumiem, priekšnojautām u.c. Faktoriem, ko tiesnesis pielieto savu lēmumu pamatošanā. Tiesības ir tās, ko rada tiesnesis ar saviem darbiem.
Tiesības – tiesisko attiecību sistēma, cilvēku reālā uzvedība, ko regulē tiesības.
…
Dabisko tiesību teorija – šīs dabiskās tiesības rodas, izriet no cilvēka dabas, cilvēka prāta un vispārējiem morāles principiem. Šos morāles principus, tāpat, kā tiesību pamata principus viņi aplūko kā dabiskos likumus. Tāpēc tie mūžīgi, nemainīgi, sapratīgi, darbojas visos laikos un to iedarbībai ir pakļautas visas valstis. Tie ir cilvēka iedzimtās un neatņemamās tiesības uz : dzīvību, brīvību, mieru, vienlīdzību, ģimeni, īpašumu, drošību u.c.