Dabiskās tiesības no juridiskā pozitīvisma atšķiras ar to, ka tās piepilda sabiedrības taisnīguma apziņu, tajās var tieši noteikt un cīnīties pret netaisnību, kuru, tieši pretēji, pozitīvajās tiesībās cilvēki nevar izteikt. Dabiskās tiesības nosaka rīcības mēru, sadarbojoties ar sirdsapziņu, kas tiek uzkatīta par likumu karali, par normu normu.1
Turklāt juridiskais pozitīvisms atzīmē to, ka tās doktrīnas ir spēkā nevis tāpēc, ka tās atzīst sabiedrība, bet tāpēc, ka tās rada noteiktas institūcijas noteiktā procedūrā. Šajā gadījumā juridiskajā pozitīvismā tiesības ir tikai normu kopums, kurš nav atkarīgs no tā, vai sabiedrība šīs tiesības atzīst par labām.2…
