Ievads
Jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstība paver plašas iespējas brīvai informācijas apritei sabiedrībā, sekmējot ideju un uzskatu plurālismu, kultūras un valodu daudzveidību, ekonomisko un sociālo progresu, demokrātiju un mieru pasaulē.1 Lai īstenotu šo brīvo domu, ideju un uzskatu plūsmu tika ieviests jēdziens „vārda brīvība”, kas nosaka ikviena indivīda tiesības uz savu viedokli un tā paušanu un ir uzskatāms par vienu no demokrātiskas valsts un sabiedrības pamatiem.
Plašākā nozīmē ar vārda brīvību saprot tiesības brīvi un publiski jebkādā veidā paust savus uzskatus vai ierosināt kādu darbību, šo tiesību izmantošanas procesā tiekot aizsargātam no jebkādiem centieniem šī viedokļa paušanu nepieļaut. Vārda brīvības jēdziens sevī iekļauj cenzūras aizliegumu, tas ir, aizliedz valstij, tās varas institūcijām, organizācijām vai citām ietekmīgām cilvēku grupām jebkādā veidā ierobežot un kontrolēt informācijas, viedokļu vai izpausmes veidu brīvību.2
Latvijai kā brīvai un demokrātiskai valstij, kura ir vairāku starptautisku organizāciju ( Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Savienības u.c.) dalībvalsts, ir jārūpējas par to, lai cilvēktiesības, līdz ar to arī „vārda brīvība” tiktu ievērotas un tiesiski noregulētas (ar juridisku spēku).
Savā darbā apskatīšu jēdziena „vārda brīvība” tiesisko regulējumu Latvijas likumdošanā un starptautiskajos normatīvajos aktos, kā arī tajā ietverto jēdzienu „preses jeb mediju brīvība”. Ko ietver šie jēdzieni? Vai, pamatojoties uz to, mēs vienmēr varam paust un izplatīt, kādu informāciju vēlamies? Šo likuma normu izmantošanas problēmas un robežas tiks izklāstītas darba gaitā.…
