Pats drošākais pierādījums bija atzīšanās(confessio), zvērests,liecinieku liecības vai rakstiski pierādījumi.Kā pierādījumi noderēja arī dokumenti un priekšmeti, ar kuriem izdarīts noziegums. Plaši tika izmantotas liecinieku liecības. Karolingu laikā parādījās līdzzvērētāji – coiuratores. Tie nebija liecinieki par konkrēto noziegumu, viņi varēja par to neko nezināt, taču, viņi apsūdzēto pazina kā goda vīru ar nevainojamu reputāciju. Kā zināms, barbaru laikmeta (agrīno viduslaiku) tiesībās plaši tika lietoti tā sauktie iracionālie pierādījumi, piemēram, zvēresta došana savu paskaidrojumu patiesuma apstiprināšanai, kuru apstiprināja ar līdzzvērēšanu, kas pēc savas būtības bija apsūdzētās personas labās reputācijas kolektīvs apliecinājums (šī procedūra nodrošināja tiesai pamatojumu viedoklim, ka zvērests ir patiess). Ir jāpiekrīt 19. gs. beigu un 20.gs. sākuma ievērojamam krievu juristam Anatolijam Koni, ka šīs procedūras pamatā bija vainas prezumpcijas princips, kas noteica, ka apsūdzētai personai bija jāpierāda savs nevainīgums. Kā iracionāli pierādījumi jāmin arī ordālijas.
