Senāts republikas laikā bija augstākā valsts institūcija. Senāts bija attīstījies no pirmatnējās kopienas iekārtas vecāko padomes. Senāta priekšā savas galvas lieca pat konsuli. Vienīgi tribūni tam nepakļāvās. Senāta lēmumi balstījās nevis uz likumu, bet uz dzīves pieredzes bagāto un gudro tēvu padoma.
Senāta lēmumu sauca par senātus consulum – senāta padomu. Romas senāts arī formāli bija padomdevēja institūcija. Daži lēmumi iekļuva tiesībās un ieguva likuma spēku. Tā, piemēram, gan romiešu, gan vēlāko laiku civiltiesību mantojuma tiesību daļā ir normas, kas nosaka, ka slepkava nemanto nogalinātā īpašumu.
Senāts varēja pat izlemt visas valsts likteni, piemēram, gadījumos, kad Romas valstij draudēja lielas briesmas; ienaidnieka iebrukums Romā, vergu sacelšanās, pilsoņu karš. Tādos gadījumos senāts pieņēma lēmumu nodibināt diktatūru un uzdot konsuliem iecelt diktatoru. Senāts deva konsuliem militāros padomus, piemēram, norādīja, kādas zemes iekarot.
Senātam bija tiesības lemt par daudziem saimnieciskiem un politiskiem jautājumiem. Nozīmīgākie no tiem bija:
1.Vispārējās pārvaldes jautājumi;
2.Uzraudzība par ceļu būvi, provinču pārvaldīšana, policijas uzraudzība;…
