Par neatkarīgās Latvijas augstākās tiesu instances – Senāta – dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1918. gada 19. decembris, kad senatoru amatā tika iecelti Kārlis Ozoliņš, Voldemārs Zāmuels, Miķelis Gobiņš, Pauls Mincs un Reisners. Divi pēdējie faktiski senatora pienākumus nav pildījuši, savukārt viņu vietā nācis Augusts Lēbers. Drīz pēc šīm iecelšanām, Pagaidu valdībai lielinieku okupācijas dēļ no Rīgas aizejot, Senāts pārtrauca darbību līdz 1919. gada 15. jūlijam. To atjaunoja pēc tam, kad valdība atgriezās Rīgā. Ar šo laiku sākās īstais tiesu organizēšanas darbs.
Senatoru skaits nebija pietiekams, lai radītu pilnīgus, patstāvīgus sastāvus Civilās kasācijas, Kriminālās kasācijas un Administratīvajā departamentā, tāpēc sākumā senatoru sastāvu vēlēja atsevišķi katrai sēdei. …
