Viss mijiedarbojas: daba – mēs, mēs – daba. Pret dabu un tās dotām dāvanām ir jāizturas racionāli un saprotoši. Tā iedeva mums daudz iespēju, ļāva attīstīties un pilnveidoties, bet mēs neaizdomājamies, ka pateicībā par to mums daba ir jāatjauno. Dabas veltes nav mūžīgas un, ja tās sākt lietot vēl lielākos tempos, tad drīzumā būs jūtams to izsīkums. Kataklizmas jau mums dot signālu par to, ka ir jāaizdomājas un jārīkojas, ir jāpārskata vērtības un varianti, lai to saglabātu. Mums ir daudz iespēju to saglabāt, pie tam ļoti parastu, piem., esi izcērtis koku, iestādi tā vietā citu. Vienkārši ir uz mirkli jāapstājas un jāpadomā!…
