1. Ievads
Pēc 1924. Gada Briseles konvencijas noteikumiem, kas joprojām ir spēkā, pārvadātāja atbildība iestājas tikai pēc preču iekraušanas kuģī. Dažas valstis ar to saprot iekraušanu vienīgi ar paša kuģa iekārtām. Hamburgas noteikumi uzliek atbildību pārvadājumiem pat tad, ja preces vēl ir ostas krastā, bet pārvadātājs tās jau ir paņēmis valdījumā.
Zināmu daļu no atbildības nosedz 1956.gada Konvencija par kontraktiem preču starptautiskajiem pārvadājumiem pa autoceļiem un 1970.gada Starptautiskā konvencija par preču pārvadāšanu pa dzelzceļu.
Taču viss ierpiekš apskatītais konvenciju klāsts tomēr preču pārvietošanās laikā no to drošības viedokļa atstāja baltus plankumus. Šāds stāvoklis nebija izdevīgs ne šiperim, ne konsignatoram. Vislabvelīgākajos gadījumos tika noslēgts kontrakts ar termināla operatoru, kas darīja visu, lai tajā pēc iespējas izvairītos no atbildības, vai arī neuzņemās nekādu atbildību vispār. No formālā viedokļa šādi kontrakti sastāvēja no nokraušanas vai samaksas sertifikāta, kas reglamentēja apmaksas jautājumus par preču apstrādāšanu un pēc būtības bija standarta proformas kontraksts ar preču depozitoru.
Tāpēc tas bieži nebija konrakts, pirms kura bija panākta savstarpēja vienošanās. Tātad no normālu kontrakta tiesību viedokļa tas vispār nebija īsts kontrakts.…
